Agnese Vanaga – rakstniece, MOT trenere un "Mācītspēks" skolotāja– tic jauniešu iekšējam spēkam un pārliecībai, ka katrs var veidot savu nākotni, ja vien tiek sniegts atbalsts un izpratne. Agnese ir aktīvi iesaistījusies MOT programmā un pēc šīs pieredzes darbā ar jauniešiem izvēlējusies kļūt arī par skolotāju. Savu ceļu MOT Agnese uzsāka, meklējot veidu, kā sniegt pievienoto vērtību skolai, kurā mācās viņas bērni. Iepazīsties ar Agneses personīgo motivāciju, emocionālākajiem brīžiem darbā ar jauniešiem un pieredzi, kāpēc MOT programma ir tik svarīga mūsdienu skolās!
Kāda bija Tava motivācija kļūt par MOT treneri?
Mana motivācija bija pavisam vienkārša un personiska – vēlējos, lai skolā, kurā mācās mani bērni, būtu MOT programma. Cerēju, ka tas palīdzētu mazināt savstarpējos strīdus un veicinātu bērnu domāšanu par pašizaugsmi, saviem mērķiem un motivāciju. Skola vēlējās šo programmu ieviest, bet nebija treneru, kas to varētu vadīt. Te nu bija atbilde – ja gribi, lai kaut kas notiek, dari pats!
Kas ir līdz šim emocionālākais brīdis darbā ar skolēniem?
Kādā no nodarbībām ar jauniešiem izspēlējām "labo vārdu" aktivitāti – tik vienkārši, bet tik spēcīgi. Katram klasē bija uzdevums pateikt kaut ko labu par citu cilvēku. Ikviens gribēja dzirdēt šos vārdus, un visiem tas bija nepieciešams un svarīgs brīdis. Bija tik grūti apturēt šo aktivitāti, jo jaunieši vēlētos turpināt vēl un vēl. Kā pieaugušais sāpīgi saproti, cik maz mēs sakām viens otram labus vārdus.
Pēc kļūšanas par MOT treneri izvēlējies "Mācītspēka" programmu un kļūt par skolotāju. Kā pieņēmi šo lēmumu?
Reti kurā darbā izjūti tādu gandarījumu. To sapratu, strādājot MOT programmā. Tu jūti, ka esi padarījis kāda dienu nedaudz labāku. Tu nesūdzies par to, kas nav kārtībā, bet esi tur, lai to uzlabotu.
Ko Tavai skolai dod MOT? Vai redzi pārmaiņas jauniešos?
Manā skolā MOT programma ir tikai pirmo gadu, un šogad vēl neesmu satikusi savus jauniešus, tāpēc grūti spriest. Tomēr jūtu, ka pagājušajā gadā MOT programma sakustināja sen neatrisinātas problēmas jauniešu starpā, un ceru, ka tas noticis uz labu.
Šobrīd norisinās "Drosme sasveicināties" kampaņa. Kādi ir Tavi novērojumi par sveicināšanās paradumiem jauniešiem? Vai šādas aktivitātes, Tavuprāt, ir vajadzīgas?
Jā, daži jaunieši tiešām nelabprāt sveicinās, nodur acis un izvairās no skatiena. Bet... vai tā nedara arī pieaugušie? Šāda sveicināšanās kampaņa ir svarīga gan jauniešiem, gan pieaugušajiem. Mums visiem būtu noderīgi vairāk smaidīt, teikt "labrīt" un "labdien".
Vai Tu ieteiktu MOT citām skolām un kāpēc?
Jā, es noteikti ieteiktu. Skolēniem mācību priekšmeti ir tikai daļa no izglītības. Tikpat svarīgi ir attīstīt arī citas prasmes – spēju cieņpilni komunicēt, noteikt savus mērķus, pamanīt pārinodarījumus un justies emocionāli stipram un neatkarīgam.
Kā Tu uzlādējies ikdienai ar jauniešiem?
Es rūpējos par savu prieku, darot lietas, kas man to sniedz – spēlējot volejbolu, lasot grāmatas, pļāpājot ar draugiem un ejot pastaigās. Esmu gatava dalīties ar šo prieku arī ar jauniešiem.