Arī 2022. gada kampaņas atbalstītājs un MOT draugs ir Latvijā lielākais, profesionālākais un zinošākais Pusaudžu resursu centrs, kas apkopojis atbildes uz svarīgiem jautājumiem par iekļaušanu. Kāpēc šī tēma ir svarīga?
Tikai 34% aptaujāto jauniešu uzskata, ka Latvijas sabiedrība ir iekļaujoša vai drīzāk iekļaujoša. 74% jauniešu vēlas, lai viņus pieņem tādus, kādi viņi ir, taču katrs otrais saka, ka paši ne vienmēr spēj pieņemt otra viedokli. Iekļaušanas pirmais solis ir sasveicināšanās, bet 56% jauniešu pasveicina dažreiz vai reti ar cilvēkiem, ko personīgi nepazīst, bet laiku pa laikam ikdienā satiek (piemēram, kaimiņu, pārdevēju, sētnieku).
Ko darīt ar šiem faktiem? Kā mēs varam mainīt sabiedrību? Kā palīdzēt sev pašam kļūt par iekļaujošāku cilvēku? Atbildes uz šiem jautājumiem atrast palīdzēs Pusaudžu resursu centra eksperti.
Ko nozīmē pieņemt otru?
Tā ir spēja pieņemt katru cilvēku tādu, kāds viņš ir. Spēja apzināties un pieņemt, ka katram var būt savas domas, izjūtas, viedoklis un nav nepieciešams citus mainīt.
Cilvēku pieņemšana nenozīmē atteikšanos no savām tiesībām. Tas nozīmē, ka tiek pieņemta otra cilvēka realitāte. Tā ir sava veida empātija spēt pieņemt otru, neskatoties uz uzskatu dažādību.
Psiholoģiski tas nozīmē vispirms apzināties, ka šis otrs man pašam liekas kaut kas savādāks, neierastāks. Iespējams, šim otram ir atšķirīgs izskats, domas, viedoklis, iespējams, ka viņš izskatās vai uzvedās ne tā, kā citi. Parasti, kad mēs šīs atšķirības starp sevi un otru pamanām, rodas emocijas, kuras ir svarīgi saprast un pašam sev nodefinēt. Un tikai pēc tam mēs varam sākt runāt par otra iekļaušanu un pieņemšanu. Praktizēt stāšanos pretī savām domām, regulēt savas emocijas, veicināt sevī empātiju. Galvenais ir atcerēties, ka šie procesi nav iespējami bez paša vēlmes iekļaut un pieņemt atšķirīgu. Tāpat der atcerēties, ka pieņemt un iekļaut otru nenozīmē atteikties no savas identitātes vai savām tiesībām, bet gan meklēt kopīgo starp sevi un otru.
Kāpēc mēs dažādi uztveram atšķirīgo?
Mūsu pašu bioloģija, kā arī sociālā vide (ģimene, skola, draugi un sabiedrība) ietekmē to, kā mēs uztveram atšķirīgo sev apkārt. Uzskati par to, kas esmu “es” un kas ir tie “citi” mainās bērnam pieaugot, un šo izmaiņu laikā no savas apkārtējās vides mācāmies, kā uz to reaģēt.
- Vai mūsu vecāki caur savu piemēru ir rādījuši, ka, sastopoties ar ko neierastu un atšķirīgu, turpinām attiekties cieņpilni un empātiski?
- Vai skolā mums māca būt kritiskiem pret saviem uzskatiem un spēt tos elastīgi mainīt, kad esam nolikti jaunā situācijā?
- Un kā pret mums pašiem ir izturējušies citi, kad esam bijuši ar pretēju viedokli, citādāku izskatu vai “nepareizu” uzvedību?
Kas ir empātija?
Empātija ir līdzpārdzīvojums, spēja it kā “iejusties otra ādā”, jeb, citiem vārdiem sakot, spēja apzināties un pieņemt, kā citi cilvēki jūtas un ko viņi ir pieredzējuši. Empātiju vai veicināt, analizējot piedzīvotās situācijas, dodot dažādus skatu punktus - “kas būtu, ja būtu…”, vai iztēloties sevi otra vietā - “kā es justos, ko domātu un darītu, ja būtu šī cilvēka situācijā…”.
Empātiju noteikti veicina aktīvā klausīšanās - aktīvi censties saprast un iedziļināties tajā, ko otrs cilvēks vēlas pateikt.
Empātija un pieņemšana tomēr ir divas dažādas lietas. Mēs varam būt empātiski par to, kam otrs ir izgājis cauri un kā viņš šobrīd jūtas, bet nepieņemt viņa uzvedību, ja tā nav mums pieņemama. Bieži vien, nonākot sarežģītās situācijās ar citiem cilvēkiem, mēs atsakāmies no empātijas, jo nespējam pieņemt otra uzvedību. Svarīgi tādos momentos atcerēties, ka ir iespējams no vienas puses būt empātiskam un iekļaujošam, bet no otras netolerēt sevi un citus aizskarošas uzvedības un meklēt tām risinājumus.
