Kā palīdzēt jaunietim, kas nepieņem citus?
Pirmkārt, esot pašam empātiskam, bet nepieņemot jaunieša uzvedības, kas apzināti kaitē atšķirīgajam.
- Apzināties, ka ir kādi iemesli, kādēļ šis jaunietis šobrīd nespēj pieņemt citus.
- Veidot ar šo jaunieti kontaktu, sadzirdēt, saprast, kas ir tas, kādēļ jaunietis nespēj citus pieņemt
- Izprast, kādas ir jaunieša patiesās vajadzības.
- Runāt par konkrētām situācijām, jautāt, ko šie citi cilvēki varētu domāt, kā viņi varētu justies, kad netiek pieņemti, vai kā kopumā šī situācija izskatās no cita skatupunkta.
- Var kopīgi meklēt citus risinājumus, kā šajā situācijā varētu rīkoties.
- Noteikti uzslavēt jaunieti, kad viņam izdodas atspoguļot, kā otrs varētu justies vai nākot klajā ar kādu jaunu risinājumu par situāciju.
- Varam mēģināt jaunieti iesaistīt brīvprātīgo darbā.
Kāda ir vecāku loma?
Līdz ar bērna ienākšanu ģimenē vecāku loma ir adekvāti atspoguļot un reaģēt uz bērna emocijām, jūtām un uzvedībām, it īpaši brīžos, kad tās ir “atšķirīgas” no apkārtējo. Cilvēka spēju empatizēt nevar sākt mehāniski attīstīt tikai pusaudžu vecumā. Tas ir audzināšanas un attieksmes jautājums, kas ir būtisks kopš pirmās dienas, kad bērniņš ir ienācis ģimenē.
Pusaudžu vecumposmā viens no psiholoģiskiem uzdevumiem ir atdalīšanās no vecākiem, līdz ar to bieži jaunietis var paust vecāku pārliecībām pilnīgi pretējus uzskatus. Līdzīgi kā agrākā bērnībā, arī šajā vecumā bērnam ir nepieciešams redzēt un sajust to, ka vecāki spēj būt empātiski un pieņemoši pret atšķirīgo.
Galvenokārt jāliek uzsvars uz to, ka vecāki var runāt brīvi arī par savām jūtām, tās pareizi nolasīt un regulēt to izpausmes. Ja vecāki spēj empatizēt arī ar paša pusaudža atšķirīgajām emocijām un domām, vienlaikus netolerējot uzvedības, kas aizskar un pazemo citus, tas noteikti veicina izpratni par to, kas ir pieņemšana, iekļaušana un empātija.
Ko darīt, ja jaunietis nevēlas iekļaut citus?
Ļoti būtiski ir vispār pamanīt, ka ar bērnu kaut kas nav kārtībā, censties aprunāties, izjautāt, izprast, kas noticis.
Kā viena no pazīmēm varētu būt, ka pusaudzis paliek klusāks, noslēgtāks, izvairās no kādām savām sociālām nodarbēm, kuras agrāk ir bijušas nozīmīgas un svarīgas. Svarīgi, uzsākot sarunu ar pusaudzi, neizdarīt psiholoģisko spiedienu, bet ļoti pakāpeniski un uzmanīgi veidot savstarpējo atklātību. Nekādā gadījumā nedrīkst izteikt nosodījumu par esošo situāciju. Iespējams, tās pat būs vairākas sarunas, līdz kamēr bērns sāks runāt. Un šeit būtiska loma būs tam, cik pusaudzis jutīsies drošs ar saviem vecākiem runāt. Tādēļ ir tik būtiski jau kopš bērnības ar bērnu sarunāties, veidot uzticības pilnu atmosfēru, lai tad, kad tiešām ir grūtības, pusaudzis spētu izrunāties ar saviem vecākiem.
Pētnieki ir apstiprinājuši, ka empātijas spēja vecākiem padara tos noturīgākus un tie spēj labāk stāties pretī problēmām, kas saistītas ar bērnu audzināšanu (Geiger et al., 2016). Šo zinot, ir svarīgi, ka vecāki attīsta un trenē spēju uztvert un pieņemt savu bērnu jūtas, emocijas, domas, it īpaši tad, kad tās ir atšķirīgas no viņu pašu. Darbā ar pusaudžiem redzam, ka vecākiem bieži vien ir grūti pieņemt viņu izdarītās izvēles, pat tās, kas ir maznozīmīgas - matu krāsa, ģērbšanās stils, brīvā laika nodarbes.
Bet jāsaprot, ka, ja vien šīs izvēles nav pretrunā likumdošanai un nekaitē citiem cilvēkiem vai pašam pusaudzim, tad tās ir paša jaunieša izvēles, un vecākiem tas būtu jārespektē. Ik pa laikam redzam, kā vecāki izmisīgi cenšas uzspiest savus uzskatus jaunietim, tādējādi paplašinot jau tā milzīgo plaisu, kas ir starp viņiem un viņu jauniešiem šajā vecumā.
Klausīšanās prasmju attīstīšana var lieliski noderēt, lai veicinātu atbalstošas attiecības un būtu informēts par sava bērna interesēm un vajadzībām. Tāpat arī patiesi, ieinteresēti jautājumi par pusaudža domām, plāniem un iniciatīvas un atbildības piešķiršana par lietām, ko jaunietis var (un grib!) savā dzīvē kontrolēt.