Toms Alsbergs, MOT vēstnesis: No lauku puikas līdz pasaules čempionam

Mācījies lauku skoliņā un uz pirmajām starptautiskajām sacensībām, kurās kļuva par čempionu, devies ar autobusu un startējis ar gandrīz 30 gadus vecu riteni.  Stāstot par ceļu uz panākumiem, velosportists, Red Bull Mini Drome čempions stāsta: “Vienmēr esmu ticējis, ka drosme un mērķtiecība ir panākumu atslēga uz ko patiešām lielu un aizraujošu. Taču savā pieredzē gribu pievienot vēl trešo un, iespējams, man nozīmīgāko faktoru – drosmi noticēt sev.”

Skolas gaitas Toms sācis vienā no Talsu rajona mazāko pagastu skolām, kur viss ir ierasts un pazīstams, tāpēc vecāku lēmums, ka bērniem jāturpina mācības galvaspilsētā, likās biedējošs. “Mācījos 7. klasē, kad reiz, pārnākot no skolas, vecāki paziņoja, ka sūtīs mani un māsu mācīties uz Rīgu. Melotu, ja teiktu, ka sākums mums, “zaļajiem gurķiem”, bija viegls,” stāsta Toms, atceroties satraukumu, uzsākot skolas gaitas lielpilsētā, vecākiem un ierastajai videi esot tālu prom.

Lai gan Toms jau skolas gados nodarbojies ar dažādiem sporta veidiem, ar riteņbraukšanu iepazinās laikā, kad mācījās augstskolā, kad kāds draugs iepazīstinājis ar fiksīti jeb fiksētā pārnesuma velosipēdu. “Izbraucu pāris simts metru un sapratu – tas ir mans! Nākamās divas nedēļas katru brīvo brīdi pavadīju, meklējot visu iespējamo informāciju par fiksīšiem internetā,” smejas Toms.

Sākotnēji riteņbraukšana bijusi aizraujoša izklaide, taču, izmēģinot laimi pirmajās sacensībās, Toms sapratis, ka ar sirdslietu varētu gūt arī ievērojamus panākumus. Lai gan pirmās sacensības puiši uztvēruši nenopietni un drīzāk kā izklaides braucienu, sacensību garša motivēja Tomu izmēģināt piedalīties “pa īstam” – šoreiz sacensībās Varšavā. Nopircis autobusa biļeti, ar veco riteni azotē, Toms aizbrauca. Ieradās 6.00 no rīta un turpat, uz soliņa, atvilka elpu, lai uzkrātu spēkus. Sacensībās Polijā Toms startējis ar riteni, kuram bija vēl Padomju laika rāmis jeb, kā pats sportists raksturo riteni –  “noguris dzelzis”. “Diena bija veiksmīga – jau dienas beigās stāvēju uz augstākā pjedestāla,” velosportists stāsta par pirmajiem sasniegumiem.

Čempions ir pārliecināts, ka viņa vietā būtu varējis būt jebkurš vecs jaunietis, kas gatavs strādāt, lai sasniegtu mērķus. “Veiksmīgi paguvu ielekt fiksīšu sportā īstajā brīdī, taču, gūstot pirmos panākumus, sapratu, ka, ja gribu palikt virsotnē, jātrenējas ļoti daudz – ceļš uz katru nākamo uzvaru bija arvien grūtāks,” stāsta Toms.

Lai gan ikdienā par to bieži vien neaizdomājamies, arī spēja nemānīt sevi prasa lielu drosmi. Ceļā uz mērķa sasniegšanu, neatkarīgi no tā, cik liels vai mazs tas būtu, svarīgi uz sevi paskatīties kritiski – vai esmu pret sevi patiess? “Ja esmu nolēmis ko sasniegt kādā jomā vai līmenī, es nospraužu sev konkrētus atskaites punktus – cik ilgā laikā un ko tieši vēlos izdarīt. Tas ir sistemātisks darbs – es vienkārši zinu, ka man tas ir jādara, jo gribu būt pret sevi godīgs. Nav jēgas nospraust mērķi un sevi mānīt, pēc tam saprotot, ka to vienkārši nedari,” ir pārliecināts velosportists.